Čekas ziņotājs, kolaborants, LU katedras vadītājs: brīvības ierobežošana ir dabisks [normāls] process
Bens Latkovskis27.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Es domāju, ka šajā situācijā brīvības ierobežošana ir dabisks process, ne lai kādam nodarītu pāri, bet lai mēs kā Latvijas sabiedrība, kā eiropieši varētu sevi aizsargāt un ar šo vīrusu tikt galā,” RīgaTV24 raidījumā “Ziņu Top” par nevakcinēto cilvēku brīvības ierobežojumiem izteicies kādreizējais VDK ziņotājs, tagad LU Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs Mārcis Auziņš.
Pirms runājam tālāk, uzreiz jāpaskaidro, kāpēc, citējot šo Auziņa izteikumu, uzsvaru lieku uz viņa kādreizējo kolaborāciju ar okupācijas režīmu? Tāpēc, ka gatavība kļūt par čekas ziņotāju ir noteiktas uzvedības un rakstura īpašību marķieris, kas norāda uz bezprincipialitāti, konformismu un vēlmi vienmēr pieslieties “pareizajai” sabiedriskajai domai.
Tas nav nekas īpaši nosodāms, jo jebkurā sabiedrībā absolūtais vairākums realizē drošāko dzīves stratēģiju - būt kā visiem, nekur lieki neizlekt un savu “citādību” demonstrēt tikai pareizības standartu rāmjos. Ne visi var būt varoņi, kas, upurējot savu komfortu, gatavi nostāties pret pārspēku. Konkrētajā gadījumā Auziņa kolaborācija nozīmē to, ka viņš vienmēr translē to viedokli, kurš attiecīgajā brīdī ir sabiedrībā dominējošais.
Tātad, izmantojot Auziņu kā sabiedriskās domas indikatoru, varam diezgan droši konstatēt, ka Latvijas sabiedrības vairākums atzīst brīvības ierobežošanu kā normālu (dabisku) instrumentu noteiktu rezultātu sasniegšanai. Ja reiz publiski tiek apstrīdēta brīvības absolutizācijas dogma un izteikta tēze, ka liela brīvība ne vienmēr ir vēlama, tad jābūt konsekventiem. Ja brīvības ierobežošana nepieciešama, lai mēs “kā eiropieši varētu sevi aizsargāt”, tad to acīmredzot var attiecināt ne tikai uz šo vienu atsevišķo gadījumu.
Uzreiz var meklēt arī citas situācijas, kad būtu nepieciešams “aizsargāt eiropiešus”. Esmu dedzīgs tās teorijas atbalstītājs, kura atzīst zemapziņas noteicošo lomu cilvēku uzvedībā un rīcībā. Izejot no šīs teorijas, esmu pārliecināts, ka Auziņa “eiropiešu” piesaukšana (kuru pieminēšana vīrusa kontekstā galīgi nebija nepieciešama) bija viņa paša zemapziņas nelūgta izlaušanās uz āru. Taču tā ir ļoti zīmīga, jo rāda, ka tieši eiropiešu, kā plašākas kopības, apdraudējums daudziem liekas satraukuma vērts.
Līdz ar to, piemēram, izvirzās jautājums, vai nebūtu stingrāk jāierobežo brīvība pārcelties uz dzīvi Eiropā cilvēkiem no citām zemēm ar radikāli citu kultūru. Turklāt nav nekādas vajadzības šīm personām ļaut izveidot šeit viņiem komfortablus apstākļus, kādus viņi pieraduši redzēt savās dzimtajās vietās. Kā to (neizdabāt ienācējiem) cenšas darīt neapstrīdama paraugvalsts Šveice, kur referendumā 2009. gadā tika aizliegta minaretu būvniecība, bet pavisam nesen, šā gada martā, aizliegta parandžu nēsāšana publiskās vietās. Šeit jāuzver - cenšas, jo referendums par “parandžām” bija oficiāli nomaskēts par aizliegumu aizsegt seju publiskās vietās (formāli to nekādi nesaistot ar islāma tradīcijām), un šie ierobežojošie noteikumi tika pieņemti ar minimālu balsu vairākumu. Taču tendenci šie referendumu rezultāti uzrāda.
Ja atzīstam, ka brīvības ierobežošana nepieciešama, lai mēs “kā eiropieši varētu sevi aizsargāt”, tad atkrīt arī visa verbālā ekvilibristika, cenšoties pierādīt nepierādāmo. Proti, ka brīvības ierobežojumi patiesībā to nemaz neierobežo. Atkrīt nepieciešamība vēlamos ierobežojumus kaut kā mākslīgi sastiķēt kopā ar brīvības absolutizācijas dogmu. Ja šī dogma tiek atmesta vai vismaz pamatīgi atmiekšķēta, tad “eiropiešu aizsargiem” parādās jaunas, plašas iespējas. Līdz šim daudz kritizētajiem Polijas un Ungārijas vadītājiem parādās papildu argumenti un, galvenais, morālās “pareizības” pamats turpināt “aizsargāt eiropiešus”.
Droši vien šajā brīdī ne viens vien gribēs piesaukt vārdu - demagoģija - un norādīt, ka Auziņa vārdi ir “izrauti no konteksta”, jo domāts bija kaut kas cits, utt. Taču jau Bībelē rakstīts, ka iesākumā bija vārds. Vārds ir kā zvirbulis - palaidīsi un atpakaļ vairs nedabūsi. Auziņš pateica, un tā tas arī paliks ierakstīts interneta dzīlēs uz mūžīgiem laikiem.
Ja tos pašus vārdus par brīvības ierobežošanas dabisko būtību būtu pateicis kāds opozicionārs, teiksim, Aldis Gobzems vai pat valdošajā koalīcijā esošās Nacionālās apvienības deputāts Jānis Iesalnieks, tad šī frāze neko daudz nenozīmētu, jo precīzi iegultos valdošajā “pareizo” uzskatu matricā, kur Gobzems un Iesalnieks translē tikai “nepareizās” idejas.
Taču Auziņš ir no pavisam citas nometnes. No “pareizajiem”. Ne velti sākumā tik lielu uzsvaru liku uz viņa kolaborāciju. Kolaboranti, kuri sadarbojas ar uzvarējušo režīmu, vienalga, vai tie ir Auziņš, Vilis Lācis, Augusts Kirhenšteins vai Romualds Vonsovičs, vienmēr ir cilvēki, kuru deguns ir kā vējrādītājs - vienmēr rāda “pareizo” virzienu. Turklāt rāda ne tikai paši sev, bet arī apkārtējai publikai.
Nu, ko? Laipni lūgti jaunajā pasaulē, kurā brīvība vairs nav kaut kas viennozīmīgi pozitīvs. Jāsaprot, ka šī jaunā, revolucionārā doma jau nav Auziņa izgudrota. Viņš kā precīzs vējrādītājs to tikai ir pirmais pie mums publiski atskaņojis. Ja kāds grib iebilst, ka pasaule gadu tūkstošiem dzīvojusi pēc šiem nebrīvības principiem un joprojām pēc tiem dzīvo lielā pasaules daļā, tad atkārtoju - nav runa par kādiem atpalikušiem, despotiskiem režīmiem. Auziņš atskaņo attīstītākās civilizācijas daļas jauno paradigmu - brīvības ir par daudz, un to jāsāk ierobežot. Šajā jaunajā pasaulē mēs speram tikai pirmos soļus, un priekšā mūs gaida daudz jauna un nebijuša. Diemžēl ne vienmēr patīkama.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
